Viens vīrs vakarā vēlu braucis caur mežu no dzirnavām. Zirgs bijis stipri noguris un vīrs nācis zirgam gar sāniem, lai zirgam būtu vieglāk. Te viņam licies, ka kāds nāk viņam no muguras - skatās: kā tad - nāk viens vīrs, ģērbies melnos svārkos. Lai gan bijis diezgan tumšs, tomēr varējis redzēt. ka kungs nav no zemnieku kārtas. Pienācis klāt, apsveicinājies un lūdzis, vai viņu nevarētu aizvest līdz Jankām. Lai gan zirgs bijis piekusis, tomēr zemnieks kungam nedrīkstējis liegt. Tā braukuši, par šo un to sarunādamies. Izbraukuši no meža, kungs lūdzis, lai zirgu apturot: viņš iešot tepat taisnāki, nu esot atpūties, bet par pavedumu viņš atlīdzināšot. Viņam gan neesot naudas līdz, bet lai viņš rītu nakti atnākot uz Ganu kalnu pie lielā akmens. Tur viņš redzēšot uguni degam. Bet lai nebaidoties un sargoties ;piesaukt Dievu, tad uguns izdzisīšot un tad vairs nevarēšot neko atrast. Kad viņš sākšot rakt, tad viens vīrs prasīšot tam divas lietas, kas viņam jāapsola. Vīrs arī apsolījies nākošo nakti nākt, tikko mēnesis būs norietējis. Kungs piekodinājis, lai nākot no vakara ap deviņiem.

Nākošo vakaru, tikko mēnesis bija norietējis, vīrs klusām aizgāja, paņemdams līdzi lāpstu un māla podu, kur atrasto naudu sabērt. Tiklīdz bijis izgājis uz kalna, arī uguns uz akmens sākusi spīdēt. Vīrs gan baiļojies, jo zinājis, ka tas bijis pats nelabais, bet Dievu nepieminējis. Piegājis klāt - uz akmens gulējuši daudz jāņatārpiņu. Pienācis viens vīrs un atprasījis solītās mantas. Vīrs sacījis, lai ņem klibo vistu un aklo suni. Tas aizgājis. Tūlīt arī naudas lāde bijusi rokā. Attaisījis vaļā un redzējis, ka zelta dukāti bijuši salikti atsevišķās lādītēs. Pods, ko paņēmis līdz, bijis par mazu, tāpēc nesis ar visu kasti. Aizgājis mājā, naudas racējs atradis sievu nomirušu un ķēvi nobeigušos.