Viens Lubānas saimnieks aizgājis svētdienas pēcpusdienā uz krogu. Kaut gan bijis nodomājis jo drīz mājā nākt, draugi viņu uzkavējuši, tā ka palicis 1abi vēlu. Beidzot viņam palicis &127;oti nemierīgs prāts, tā ka bijis visiem draugiem jāsaka ardievu un jāiet mājās. No kroga izgājušam, nācis pretī viens kungs, ģērbies melnā uzvalkā, un prasījis, ko viņš tik ilgi krogā darījis. Šis jau esot ilgi viņu gaidījis. Saimnieks nu gan ļoti iztrūcies, jo nebijis ne ar vienu norunājis, 1ai viņu gaida. Bet tad svešais kungs viņu it laipni jautājis: «Vai negribi pulka naudas dabūt?» Viņš atbildējis: «Kapēc gan ne?» Uz ko svešais kungs viņu uzaicinājis līdznākt. Tā ka krogs nebijis visai tālu, tad viņi drīz nokļuvuši pret minētā saimnieka nāburga māju, un pie veca ozola pievedis, kungs viņam rādījis krietnu gubu naudas un teicis, 1ai ņemot nu. Bet ka nu saimniekam nav nekā bijis ar ko nest, tad viņš atprasījis, vai šis drīkstot aiziet 1īdz mājai, ko arī svešais kungs labprāt paļāvis. Nu saimnieks aizgājis, paņēmis no klēts labības maisu un gājis atkal pie svešā kunga, ko atradis vēl Turpat stāvam un gaidām. Uz svešā kunga pavēli, lai grābot nu, viņš iegrābis ar aiz krietnam spaiņam, ko svešais kungs uzcēlis saimniekam uz pleca, un pavadījis viņu līdz mājas vārtiem, bet pa vārtiem iekšā negājis, gaidījis ārpusē. kamēr šis maisu iztukšojis. Un tā tā kunga pavadīts, vēl aizgājis otru un trešu reizi un tik pat daudz atnesis, bet ikkatru reizi maiss bijis tik ilgi viegls nest, kamēr svešais kungs līdzgājis, bet kad kungs aiz vārtiem palicis, tad cikko jaudājis maisu stiept. Pēc trešās reizes atnešanas kungs prasījis, vai vēl iešot. Saimnieks nu atbildējis, ka diezgan šim esot, un svešais kungs pazudis. Pēc kāda laika saimnieks ar saimnieci gājuši pie sv. vakarēdiena un saimnieks paņēmis vienu no atnestajiem sudraba rubļiem 1īdz. Pēc baznīcas laika, kad bija pusdienu ieturējuši (Lubānā tas ieradums, ka tie, kas no attālākiem draudzes stūriem, paņem pie vakariņa iedami, pusdienu līdz), tad saimnieks iegājis traktierī un paņēmis pusstopu šņabja, par ko maksājis no līdzpaņemtā sudraba rubļa. Laikam no kaut kā slikta bīdamies, pats pirmais nedzēris, un svešnieks, kam dod, jau arī pirmais nedzer. tā tad devis sievai, kas laikam pavisam nezinādama, par kādu naudu šņabis pirkts, ir dzērusi pirmo čarku. Kad mājās aizgājuši un baznīcas drēbes noģērbuši, tad sieva, iedama par pagalmu, kā gājusi, tā iegājusi taisni akā un noslīkusi. Vīrs, 1aikam sievas žēlabās, bijis kādu laiku vājprātīgs, bet pēcāk gan izveseļojies un tagad jau ir miris. Viņa dēls ir vēl tagad skaitāms pie Lubānas turīgākajiem saimniekiem.