Viena saimniece redzējusi sapnī vīru, kas tai stāstījis, ka netālu no Ustabupes tilta esot nauda zemē, tikai vajagot aizvest raibu vērsi. tad to naudu dabūšot. Rītā stāstījusi to vīram, kas arī ne slinks būdams, ņēmis vērsi un, sievas pavadīts, novedies uz apzīmēto vietu. Un patiesi, nauda arī bijusi uz zemes, ka varējis ņemt bez kādas rakšanas. Naudu savākuši un pašulaik uz māju iedami, redzot; ka vilks pie vērša esot un patlaban to taisoties nokost. Viņiem palicis vērša žēl, un sieva sacījusi, kad šiem jau nauda rokā, kāpēc tad vērsi vēl ļaut vilkam nokost. Un tā sākusi uz vilka kliegt, kas arī tūlīt aizbēdzis, un šie vērsi aizveduši atpakaļ uz māju. No dabūtās naudas saimnieks iebāzis kādus gabalus savā maciņā un to citu noglabājuši arodā. Pēc neilga laika saimnieks taisījis brangu balli, uz ko ielūdzis radus un draugus. Pie galda sēdot, saimnieks teicis saviem viesiem, ka šim esot šovasar branga laime gadījusies - neteicis gan, kas tā par laimi -- un nu šis gribot ar saviem draugiem papriecāties. Bet te uz vienreiz kāds neredzams spēks sācis saimnieku stiept no galda nost, tā ka sācis saukt, vai tad neredzot, kas šo velkot no galda nost, bet citi nav nekā redzējuši. Beidzot neredzamais spēks sācis viņu tik stipri celt uz augšu. ka citiem bijis jātur, bet viņš iedomājies, ka viņam no dabūtās naudas esot līdz, un atprasījies, lai šo palaižot ārā, gan šis zināšot, kā līdzēt. ,ārā izgājis, viņš izvilcis naudas maciņu un iesviedis apiņu dārzā: tā tūlīt tapis no neredzamā spēka vaļā. To vakaru pavadījis ar draugiem līksmi, jo domājis, ka viņam tak nauda vēl arodā esot. Rītā uzcēlies, gājis uz apiņu dārzu savu maciņu apskatīt; maciņš gan bijis, bet vaļā un naudas iekšā vairs nebijis. Arī no klēts izzudusi visa atrastā nauda.