33. K. U n t i ņ š R ī g ā. E t n. III, 1893. LP, VII, I, 1063, 1.

Rīgā Āgenskalnā pie Švarca muižiņas piederīgā rija stāvējusi senāki visu ļaužu acīs kā vieta, kur ķēmi ķēmojas. Viens Āgenskalnā dzīvojošs vīrs saņēmis sestdienas vakarā savu nedēļas algu un sācis, uz māju ejot, pamazām iemest pa čarkai, līdz galviņa iesilusi un prātiņš bijis vējā. Dzēris, dzēris - nodzēris visu naudu. Ko nu sieva teiks? Ielas platumu mērīdams, izgudrojies visādi; beidzot sadomājis, nolicies kādā sienmalī atpūsties. Kad atmodies, atjēdzies, ka atrodas pie Švarca rijas. Un turpat pie rijas durvim kurējusies uguns un pie tās sēdējusi viena sieva, miežus skaitīdama. Vīrs piegājis pie tās un lūdzis, lai iedodot arī tam kādu saujiņu. Sieva iedevusi arī. Vīrs nogājis mājā, ielavījies klusām istabā, lai sievu neuztraucētu, un sācis noģērbties. Bet ko darīt? Sieva no rīta piecelsies, sāks meklēt pa drēbju kabatām pēc naudas. Ja tās neatradīs, tad būs tūliņ mugurā un neļaus ne miega izgulēt. Te vīram ienācis prātā kādu drēbju gabalu noglabāt, lai sieva domātu, ka nauda ir tur, un ļautu izgulēties. Tas savīstījis savas bikses kamolā. kurās bijuši iebērti sieviņas dotie mieži, un pabāzis pagultē. Viņa domas bijušas pareizas. Sieva izmeklējusi no rīta visas kabatas, bet naudas nevienā nebijis, arī bikšu nebijis, tāpēc domājusi, ka vīrs bikses līdz ar naudu būs apslēpis, un likusies mierā. Bet tikko vīrs atmodies, tā bijusi klāt un uzsaukusi: «Nu, padauzi, kur nu vakar biji? Kur nauda?» - «Kuš, kuš, sieviņ, naudas būs atliku likām. Padod vistām miežus, te apakš gultas bikšu kabatā ir tāds bišķis.» Sieva mudīgi izvilkusi bikses, bet tūlīt arī iesaukusies: « Kas tie par miežiem, kad tik smagi?» Bāzusi roku kabatā, bet domāto miežu vietā atradusi zelta dukātus.