Reiz senos laikos esot bieži nauda kaltējusies. Reiz viens dzērājs, no kroga uz māju ejot, gribējis iesmēķēt, bet par nelaimi nebijis viņam spičku Pa ceļu iedams, tas ierauga purva malā pie bērza kaudzi kvēlojošu ogļu. Viņš paņem vienu oglīti, lai iepīpotu, bet oglīte negrib degt. Dzērājs oglīti aizsviež un paņem otru, beidzot trešo, un aizsviež arī tās. Neiepīpojis viņš no dusmām aiziet mājā. Rītā, kad reibums bija izgājis, tas atminējās vakarējo notikumu un aizgāja apraudzīt ugunskura vietu. Minētā vietā viņš vairs neatrada ogļu kaudzīti, bet tikai trīs spožus zelta dukātus. Tad tagad vīrs ļoti nožēloja, ka nebijis kaudzīti izārdījis, jo tur pagājušā vakarā kaltējusies nauda. Dzērājs vēlāk savu piedzīvojumu izstāstīja savam saimniekam, kas krogā jau bija dzirdējis, kā var naudu izrakt. Naudu rokot, vajagot būt ļoti drošam cilvēkam. Kas naudu uzgājis un grib rakt ārā, tam vajagot ņemt katlu, kur naudu izrokot savārīt, ķeksi, ar ko vilkt ārā naudas kasti, malku naudas vārīšanai un kādu daiku, ar kuru var uzlauzt naudas kasti. Naudu rokot pārādīšaties lāči, lauvas, vilki, kas nākšot racējam virsū un rūkšot, zobus klabinādami. Bet tie zvēri racējam neaiztikšot un no viņiem nevajagot baidīties, jo citādi naudas kaste nogrims mūžīgi. Tad pēc zvēriem parādīšoties kaila sieviete, naudas īpašniece, kas ar saviem jokiem un žēlabām, pakārsies tanī bērzā pie naudas bedres; bet racējam nevajag uz viņu skatīties, nedz smieties, un ka to visu izpildīšot, tad naudu varēšot iemantot. Dzērāja saimnieks visu ta tā izdarījis, laimīgi iemantojis naudu un vēlāk palicis ļoti bagāts vīrs.