Gadu 80 atpakaļ Kroņa Briedēniešos viens skroderis pa divi lāgi sapņojis, ka pie tā un tā bērza, zem saknēm esot naudas skaste; to lai pusstundas laikā izrokot un aizvedot. Skroderis pastāstījis sapni vienam saimniekam un nu abi divi nākamā naktī aizbraukuši rakt. Rakuši sirdīgi vien un izrakuši gan pusstundas laikā, bet naudas skaste bijusi tik 1iela, tik pilna, ka ne domāt vāģos iecelt. Neko darīt, ņēmuši saskaldīt un zelta, sudraba naudu, 14 spaiņus, sabēruši maisos. Bet otrā dienā muižas valde apcēlusi saskaldīto skasti un pa riteņu pēdām nogājusi līdz racēju mājām, naudu meklēdama. Saimnieks, zināms, naudu jau bija paglabājis drošā vietā un cieši liedzies, ka nekā nezinot. Tomēr muižas valde vēl neatlaidusies, nodevusi saimnieku Cēsu pilsētas tiesai. Bet tiesas priekšā saimnieks tīšām nozvērējis, ka nezinot un nezinot par naudu itin nekā. Tā palicis.

Ilgus gadus vēlāk, kad jau skroderis dusējis zem velēnām un arī šis saimnieks stāvējis kapa malā, tad vienās godībās toreizējs zvērētājs drusku iereibis un reibumā parādījis ar roku uz purvainu zemes gabaliņu: tur esot paglabāti tie l4 spaiņi zelta un sudraba! Bet viņš šo zvērastu naudu savā mūžā esot bijies lietāt un arī nevēloties, ka ir citi tādu nelaimes naudu vēl meklētu. Citi tomēr meklējuši ar iesmām pa puriņu, bet neesot atraduši. Vēl stāsta arī, ka puriņā kara kase esot aprakta.