Rijnieks sēdējis Vec-Sērpils rijā bedres malā, pretim kurošai krāsnij, pīdams vīzes. Te ienācis viens kungs: vai nevarot dabūt skalas Atbildējis: varot gan, bet tikai par naudu. Kungs atteicis: labi, lai tad paņemot vienu kūli skalu un lai nākot uz Sērpils pili, tur dabūšot naudas, vai cik. Gājis arī. Aizgājuši pie Daugavas, kungs pamācījis: lai ejot no Daugavas krasta mises pils pagrabos. Bet rijnieks - zinādams, ka pagrabos daudz durvju, ka var viegli apmaldīties - sadabūjis virvi, piestiprinājis vienu galu pakrastē, otru paņēmis rokā un tad gājis. Iegājis, aizdedzinājis skalu sauju, atradis dibina pagrabā melnu dzelzs zārku un uz zārka mazu melnu sunīti. Spēris ar kāju sunītim viņam bijušas koka stupeles kājā -- un kā spēris, iegrūdis stupeli sunītim mutē. Tas bijis atplētis muti, kā kost jeb riet patlaban.

Sunītis no spēriena aizkritis gar sienu aiz zārka. Nu rijnieks atvēris zārku, sagrābies pulka zelta naudas un steidzies ārā. Pašu laiku kāpis pa Daugavas krastu uz augšu, te kāds saķēris to pie kājas un nelaidis. Laime bijusi tikai tā, ka ķērējs nesatvēris taisni kāju, bet koka stupeli vien. Rijnieks pametis stupeli tam, uzskrējis krastā un ar vienu stupeli vien pārnesis naudu mājā.