Naudu saņem tas, kam tā nolemta.

Reiz dzīvojis viens skops vecis, kam bijis daudz naudas. Kad viņš jutis, ka drīzi būs jāmirst, viņam žēl bijis to naudu atstāt pat saviem bērniem. Iztaisījis spilveniņu un sabāzis naudu - kad nebijis neviena istabā no lielajiem cilvēkiem, tikai viena maza meitenīte. Licis to spilveniņu, kad nomirst, lai paliekot viņam zem galvas. Kad nomiris, palikuši ar', jo neviens nevarējis iedomāties, ka tai spilveniņā ir nauda. Pēc bērēm sākuši meklēt, kur tā nauda, bet neatraduši. Mazā meitenīte teikusi, ka vecais tēvs daudz tādu bildīšu sabāzis tai spilveniņā, ko viņam palikuši zem galvas. Nu ieģiduši, kur tā nauda palikusi. Ko darīt? Jārok laukā, jo bijis daudz naudas. Izrakuši ar', noņēmuši zārkam vāku. Tavu brīnumu! Čūska guļot mironim uz krūtim! Kā gribot ņemt spilveniņu ar naudu, ta šņācot un dusmīgi skatoties, galvu pacēlusi. Ko darīt? Sākuši kaitināt čūsku kājgalī. Kā čūska aizskrējusi uz kājgali, tā dēls izrāvis spilveniņu ar naudu un aizsviedis. Zārkam mudīgi aiztaisījuši vāku ciet un kapu aizbēruši. Rītā dēls bijis nomiris. Tas no tam, ka viņš paņēmis naudu, kas veļiem piederējusi.