Upmalā velns apsargājis naudu. Reiz papliks, bet sirdīgs jauneklis vakara laikā gājis šo naudu rakt un izracis veselu muciņu. Bet pašu brīdi arī velns piestājies, uzsaukdams: «Neņem, tā pieder man! » Jauneklis licies itkā nedzirdētu un nesis prom. Bet velns ar zobinu šim priekšā: «Ja neliksi muciņu atpakaļ, galvu nocirtīšu!» Bet jauneklis iet un iet. Tagad velns savēcinājis zobinu un cirtis: galva kā poga aizripojusi. Jauneklis domājis: «Galvas gan vairs nav, bet kas par to: dzīvs vēl esmu, iešu un iešu!» Nu velns nocirtis abas kājas. Bet jauneklis domājis: «Kāju gan vairs nav, bet kas par to: dzīvs vēl esmu, iešu ar tiem pašiem paliekiem projām.» Beidzot velns nocirtis abas rokas līdz elkoņiem. Bet jauneklis domājis: «Roku gan vairs nav, bet kas par to: dzīvs vēl esmu, nesīšu muciņu padusē.» Tagad velns atkāpies, bet nu palicis tik tumšs, 1ai acī dur; tomēr jauneklis gājis un gājis, kamēr tad atdūries tādā vietā, kur ne soļa tālāk tikt. Neko darīt, nometis naudas muciņu pagalvī un apgulies. Bet kas par brīnumiem! No rīta atmodies sveiks, vesels savā paša mājā, krāsns dibinā, naudas muciņai blakus.