Viens vīrs pa sapņiem redzējis, -kur nauda rokama. Piecēlies, aizgājis, sācis rakt. Tad parādījušies tam visuvisādi briesmīgi zvēri: gan lāči, gan vilki, gan velni; arī auka sacēlusies, bet viņš neko - racis tikai elsdams, nelikdamies ne zinot. ko tur redz. Beidzot izracis veselu podu naudas un stiepis mājā. Bet nu skrējuši divi vilki pakaļ, viens vienā pusē, otrs otrā grib atņemt šim naudu. Tomēr ir tagad vīrs ne vārda nebildējis. Te - kas ir - redz: vilks viņam pāršķērdis vēderu, iekšas velkas tam pakaļ; bet viņš vēl neminējis ne vārda. Galu galā vīrs pārradies mājā, iegājis istabā uzsaucis savai sievai: «Celies sieviņ, iepūti uguni! man jau nu gals laikam būs pienācis. Vilks pārškērda vēderu, iekšas velkamas vilkšus līdz.» Sieva izbijusies uzlec, iededzina uguni, ierauga: vīram tievs rudzu salmiņš svārkos ieķēries muguras pusē. Bet naudas no tā laika vīram bija vai cik.

P i e z i m e. R. V. Bērziņš no Annēniešiem piesūtijis D. L. etn. pielikumam (Etn. I, 1891) sekošu māni par naudu (VII, 1038, 1). Kāda veca māmiņa man stāstīja, ka viņa vairāk reizu redzējusi naudu zvēru kārtā. Tādi zvēri esot mīlīgi un cilvēkiem kā lūgdamies staigājot pakaļ. Tiklīdz viņiem aiztiekot, tad tie tūliņ paliekot par naudu. P. Š.