Dažādas teikas par naudu.

Vecais Paizumu saimnieks visā apkārtnē bijis izdaudzināts par lielu burvi un pūšļotāju. Ļaudis no viņa baidījušies, kā jau no katra pesteļa, un labprāt nevēlējušies ar to satikties; bet ja kādu reiz satikšanās bijusi nenovēršama, tad katrs glaimojis un raudzījis vecajam izrunāt pa prātam, lai neaizdotu pestelim dusmas. Bet to tiesu, ko glaimotāji priekšā slavējuši un teikuši, to atkal aiz muguras lādējuši un noģundējuši, vēl pielikdami: « Ko līdz pesteļa godā stāvēt, kad neiespēj sev ne pārtikas pieburt? Nabaga plukata bijis un paliks!» Bet ļaudis ļoti alojušies, turēdami Paizumu par nabagu. Pēc viņa nāves izrādījies tūlīt, ka pestelis mācējis visu savu riju ar naudu pieburt.

Tikko vecais, uz nāves gultas cīnoties, izdzisis, rijā sācis nejauki šņākt un nauda džinkstēt. Naktī, pulkstenim 12 sitot, džinkstēšana apstājusies, bet nu tai vietā kāds dobji un drūmīgi saucis: «Vai sprāgšu, jeb nesprāgšu?» Jaunais Paizums gan izmēģinājis visādi spogošanos aizdzīt, bet kā neizdevies, tā neizdevies. Tā tas gājis labu 1aiku, kamēr viens nabags, kam jaunais Paizums joku dēļ spogu rijā reiz nakts mājas ierādījis, spogus iznīcinājis un aizdzinis. Nabags, rijā gulēdams, iesākumā gan ļoti izbijies, kad naudas džinkstēšanu izdzirdis, bet vēlāku spogam «Vai sprāgšu, jeb nesprāgšu» saucot tas atbildējis droši un cieši: «Nu tad sprāgsti arī reiz!» Acumirklī izsprāgusi no mūŗa liela naudas kaste, pilna zelta un sudraba gabaliem. Nabags no prieka atdevis pusi naudas Paizumam un pats otru pusi paturēdams, nodzīvojis savu mūža galu bez bēdām. Spogi no tā laika Paizuma rijā nozuduši.