3. Aizputes apgabalā Brīvzemnieka « Sborņik» . LP, VII, I, 1024, 2.

Reiz vienās mājās atgadījies istabā kautkas ārkārtīgs. Naktī pa tumsu dzirdējuši aizkrāsnī saucam: «Lēkšu, lēkšu!» Mājinieki nezinājuši, ko tas nozīmē. Izskatījušies šur, tur ar uguni -- itin nekā nav. Beidzot apraduši ar kliedzēju: lai sauc vesels! Bet reiz pats saimnieks pārnāk no kroga iedzēries - ir tāds saīdzis - un nosēdīsies aiz galda, sāks ēst. Ēd - gadās alzrīties, ka jāklepo, bet klepodams izdzēš šis skalu. Tad tai brīdi atkal atskanējis aizkrāsnī: «Es lēkšu, 1ēkšu!» Saimnieks pikti iesaucies: «Nu, tad lec arī vienreiz, ja jau pats velns tevi tā dīda!» Tūdaļ izvēlusies no aizkrāsns kazas āda un izbirusi nauda.