Reiz dzīvojis puisis pie saimnieka. Vienu dienu saimnieks sūtīja puisi uz tālu vietu. Puisis mudīgi vien devās pa ceļu uz priekšu. Te uznāca ļoti slikts laiks, liels lietus, bija grūti iet. Gadījās maza būdiņa. Gaužam noguris, viņš iegāja būdiņā atdusēties, bet atrada to pavisam tukšu. Aiz piekusuma tūliņ likās uz ausi un drīzi vien iemiga saldā miegā. Te uz reizi pa miegam dzird trīsreiz pilnā balsī saucam: «Vai, vai! kas mani ņems?» Atmodies, nekā neredzēdams domāja, ka būdiņā spoko. Viņš piecēlās sēdu un, labi visapkārt apskatījies, sauca: «Kas te ir?» bet neviens nekā neatbildēja. Puisis domāja, ka to sapnī būs dzirdējis, un likās atkal gulēt. Bet tik ko acis bijis aiztaisījis, te atkal to pašu balsi dzirdēja trīsreiz saucam: «Vai, vai! kas mani ņems?» Puisis atmodies atsaucās: «Nāc šurp, es tevi ņemšu!» Puisis piecēlās un gāja uz to pusi, kur balss atskanēja. Par lielu brīnumu atrada būdas dibinā kaktā lielu naudas lādi. Puisis bija par naudas lādi tik priecīgs, ka nemaz sevi vairs nejutās piekusušu, nedz tam arī vairs miegs nāca. Viņš steigšus pārtecēja mājās. No saimnieka zirgus un ratus dabūjis, atbrauca uz mazo būdiņu naudas lādei pakaļ. Puisis uzlika lādi uz ratiem un pārveda mājās. Te nu uz reizi puisis bija tik bagāts tapis, ka nevajadzēja vairs saimniekam kalpot, bet varēja pats ar savu naudu pilnīgi pietiekoši iztikt. Puisim bija naudas kā velnam pelus.