Kēču Auniņu mājas zemē ir neliels akataiņš puriņš Un vienā akatē esot puspūru kaste, pilna ar zelta naudu.

Reiz ganu zēns šo naudas akati maisījis ar koku. sacīdams: «Nāc, naudiņ ārā, nāc! Došu tev govi, atdošu vērsi!» Kā to izteicis, tūliņ naudas kaste pludojusies ūdens virsū un šis itin laimīgi jau izvilcis malā. Bet nu tai pašā brīdī dzirdējis: aiz muguras nav labi, divi vilki lopos ; viens plēš atdoto govi, otrs vērsi. Pametis kasti akatas malā un steidzies ar suņiem vilkus trenkāt. Vilki aizbēguši. Nu gājis atkal pie naudas kastes, bet kaste vairs nedevusies rokā: skanēdama iegājusi akatē atpakaļ.

Ķēču Brendu māju robežās vairāk vietās nauda rādījusies. Reiz pašam saimniekam pa sapņiem vecs vīriņš pielīdis. stāstīdams, lai tūliņ ceļoties un ejot uz veco kūti naudas podu savākt. Saimnieks izgājis laukā, redz: vecajā kūtī deg gaiša uguns tai lielumā, kā pieguļnieki mēdz kurināt. Vecai kūtij durvju vairs nebijis priekšā. Domājis: ugunsgrēks izcēlies, un skrējis atpakaļ citus modināt. Saceļas citi, iet nu raudzīt: nav no uguns ne smakas vairs. Nu atjēdzies gan, ka tur naudas pods kaltējies, un nožēlojis: kam vajadzējis citus modināt; bet kas par vēlu, tas par vēlu.

Citā reizē šis pats saimnieks, tīrumā aŗot, izrāvis naudas krūzi ar lemesi. Bet par tādiem brīnumiem, kā par nelaimi, iesaucies tos vārdus: «Kāds velns tad to te ir licis!» un tā nauda acumirklī nozudusi.

Arī Brendu puisim reiz sapņos rādījies, ka tā sauktā Ābeļu tīrumā, desmit soļi no ābeles pret rītiem, esot zem trim akmeņiem naudas pods; bet lai viņš nevienam nesakot, ja gribot naudu rakt un rokā dabūt. Tomēr puisis sapnim tev klausīs -pateicis saimniekam un gājuši par abiem naudu gūt. Rakuši, rakuši - uzrakuši minētos trīs akmeņus, bet no naudas ne vēsts. Otrā naktī viens pa sapņiem puisim rājies: «Tā tev vajadzēja! Kam negāji viens pats naudu rakt?»