Reiz zviedru ķēniņš paņēmis Rīgas Domas baznīcas šķesteŗa tēvu tēvu cepuri. Pēc kāda laika šķesteris atprasījis cepuri. Tad ķēniņš teicis: «Es došu tev lielu naudu, bet atstāj man savu tēvu tēvu cepuri.» Labi. Nu ķēniņš paņēmis Domas baznīcas atslēgas, ievedis šķesteri baznīcā, aizsējis tam acis, atslēdzis atkal vienas durvis un nu vadājis to pa alu alām. Drīzi bijis jākāpj uz augšu, drīzi uz zemi, beidzot nonākuši tādā vietā, kur vairs nevarēja elpu atvilkt. Tad ķēniņš atrāvis vienu aizšaujamo, tūliņ elpot itin viegli vedies. Pagājuši vēl tādu gabalu, nu bijuši naudas istabā klāt, ķēniņš atraisījis aizsietās acis, lai apskatoties redzamos brīnumus. Bijis arī ko redzēt: trīs apcirkši pilni ar naudu: viens ar zelta, otrs sudraba, trešs kapara un vienu kapara karīti. Šķesteris novilcis mēteli, piegrābis pilnu ar zelta naudu. Nu ievedis vēl otrā istabā, tur bijuši plaukti pilni ar grāmatām un viena liela, liela grāmata bijusi sakalta ar resnām ķēdēm Ķēniņš teicis: «Tā grāmata man vairāk vajadzīga, kā nezin kas!» Tad aizsējis atkal šķesterim acis un izvedis pa tām pašām tekām ārā.