Pie Īles Spārnu ezera jeb Rakaišu pilskalnā (pie Sammušu

mājām) senāk bijusi pils, tur piemituši nešķīsti ļaudis bez ticības, kaŗodami ar akmeņu āmuriem. Toreiz šaujamo rīku vēl neesot bijis. Pils vēlāk nogrimusi. Tuvais ezers esot nonācis no debesim un grēku plūdi sanesuši tad vēl jo lielāku kalnu pār nogrimušo pili. Tikai skurstenis, akas cauruma veidā, palicis. Šai caurumā reiz ielaiduši zosi, bet tā pa apakšzemes ceļiem iznākusi taisni ezera vidū ārā.

Reiz klibs skroderis virvē nolaidies pa skursteni lejup. Tur apakšā atradis jaunavu jeb ķēniņa meitu šķirstam un melnam sunim blakus. Šī teikusi: «Aiztiec mani!» Bet skroderis aiz bailēm to nedarījis. Tad viņš ieaicināts namiņā, tur ēdināts un dzirdināts. Vēl piekodināts, lai nevienam nestāstot, ko pieredzējis, piedzirdējis un tad atlaists. Biedri, kad šis apakšā paraustījis virvi, atkal uzvilkuši viņu augšā.

Pēc pilskalna apslēptās mantas daudzreiz rakņājušies. Reiz atraduši akmens trepes, bet nākamā naktī zeme izrakumā sabrukusi -- darbs neveicies. Gan sarunājuši ir pa naktim rakt; bet lūk, nu gadījušies vilki, aprīdami šiem zirgus. Tā darbam bijis jāpaliek nepadarītam. Mazā kalna iedobumā (ielejā) atraduši vaŗa vārtus jeb dzelzs vārtus. Viens Raģu māju kalps divi gadi atpaka1 (1864.) trīsreiz sapņojis, lai ejot Spārnu kalnā rakt, būšot atrast nogrimušās pils atslēgu un palikšot bagāts. Nabaga kalps tomēr nav varējis aiztikt, jo katru dienu bijis jāstrādā saimniekam.