Dažādas teikas par naudu.

2l. J. Krūmiņš Sesavā. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 236, 30, 32. p i e z.

Aprakta nauda degot (žāvējoties) kā maza uguntiņa. Ja tādu vietu (uguntiņu) uzejot, tad vajagot pastalu, vai zābaku uzsviest virsū, tad nauda paceļoties tik augstu, cik pastala bieza, un viņu varot viegli dabūt; bet ja sviedīsi cepuri, tad būs jārokas pakaļ 5 līdz 6 pēdi - tik dziļi, cik cepures valkātājs pats gaŗš. Bet zināms, itin tūliņ (kad pastalu esi uzsviedis) naudu arī nevar aiztikt -- vēl jāziedo naudas apracēja noteiktais zieds (upuris). Bet kā lai nu izzin, kādu ziedu viņš noteicis? Nu to varot tā zināt: jāuzkaisot tai vietā pelni un rītā jāskatoties, kāda lopa, vai putna pēdas pelnos iemīdītas, tāds lops, vai putns tad jāziedojot. Iemīdītās pēdas arī jāizskaitot, cik pēdu bijis, tik daudz lopu (putnu) tad bijis jāziedo.