Senojūs laikūs, zynuoms, nauda beja duorguoka nakai tagan. Tagad pi mums moz pi kura ir palicis par atmiņu kaids zalta naudas gabaliņš un apgrūzibā ir tik papeiri, bet tūlaik beja tī zalta, sudobra un vara nauda. Tys cylvāks skaitējuos par boguotu, kur muocēja ītaupīt cik nacik zalta gabaliņu. Vysi tī, kurim beja nauda, parosti turēja tū cymdūs, zeķēs, vai ari dzelža pūdeņūs, lai varātu lobuok nūglobuot. Tai tamūs zalta laikūs dzeivuoja vīns veceits. Viņš bejis ļūti skūps. Nivīnam jis nadevis nikod nikuo poruodūs. Pats sluopdams kruojis vvsu sovu myužu naudu un jau bejis lobs pūdiņš. Par tū jis nivīnam nastuostījis, tikai laikim pats kur nebejs, kab nikas naredzeitu, ar tū naudu spēlēja vārdamīs, kai zalta nauda pūdeņī kai ceplī gunteņa speid. Tai puorguoja daudz laika. Vecels palyka navarīgs, navarējis jau nikuo redzēt struoduot, un tikai gaidīja, kod viņš brauks uz dzaltuonu smilkšu kalninu. Veceļa dāls bejis ataicynuojis uz sevi skrauci, lai sašyutu svuorkus. Navarīgais veceļs it ni par kū cytu nadūmuojis, kai tik par sovu naudu. Natkti skraucis palīk nūmūdā un redz, ka večam jau pavysam gryuti. Bet tamā pat breidī nūteik kaut kas. Vecis, saņēmis sovus pēdējūs spākus, dabuoj skuoba pīna pūdu un saber tī sovu naudu. Večam bejuse vyskorstuokuo vēlēšonuos, lei viņa sakruotū naudu pēc viņa nuoves nivīns naizputynuotu. Tagad dabuojis lizeiku, steidzīgi suocis ēst, tai ka nauda vīn ap zūbim skanējuse. Pabeidzis ēst tyuleņ apgulīs. Skraucis vysu šū redzējis. Reitā, kad vysi pīsaceļ, atrūn veceļi nadzeivu. Dāls nūskumīgs gon bejis par tāva nuovi, bet izdarīt nikuo, juo tys laiks atnuocja, vai agri vai vāli pīnuok gotovuot bēres. Pīīt globuošonas dīna. Vokorā aiznas veci uz bazneicu, lai tys tamā nakti pavadītu. Skraučam tū radzūt, tik nauda pruotā, kai viņu izdabuot večam myrūņam nū vādara. Viņš īlein pašā tymsuokajā koktā. iai nivīns viņa naradzātu, un lai varātu namanītam palikt bazneicā. Tys viņam izadūduos. Kai vvsi izguoja nu bazneicys uorā un bazneicu aizsledzja, skraucis tyuleņ daguoja ar šķērem pi myrūņa kluot un pacēļa vuoku. Tūlaik tyuleņ ar osu nazi puorgrīzja nūmyrušam večam vādaru un izjēmja zornus, a nu zornu izjēmja tū apāstū zalta naudu un sasēja lakateņī. Zornus ībuozja otkon vādarā un taipat izlyka šķierstis vuoku, a pats otkon tymā pat koktā nūzaglobuojuos, sēd un gaida reita. Uz reita atslādz bazneicu un losuos ļauds. Skraucis dūmoj, ka var vēl kū nebejs īraudzēt, izīt nu bazneicys un dreižuok uz mežu. Atradis tī mežā yudini izskoluoja naudu un aizīt prīcīgs uz sovu sātu. Par tū naudu viņš sataisa sev lobu ustobeņu un dzeivoi leidz šai dīnai, juo nav nūmiris.