Vilkati.

Ir tālu Eiropā, Āzijā un Afrikā izplatīta ticība (Frazer, The Golden Bough, 1930, X, 308-318), ka cilvēks var pārvērsties par vilku, retāk; par citu līdzīgu zvēru, jeb arī kāds burvis viņu var pārvērst par tādu, kādu motīvu jau sastopam seno asiriešu ēposā. Eiropā jau no Hērodota laikiem sāk daudzināt vilkatus un sevišķi neuriem, kurus es turu par senajiem baltiem, piešķir šādas burvības mākslu. Māņticība par vilkatiem bijusi senāk Eiropā tik stipra, ka vilkatu mānija attīstījusies pat par parastu slimību (Leyen, Das Mä rchen, 1926, 66 I. p. Skat. Ievads, 43. 1. p.). Ja varam ticēt docentam O. Hö fleram (Kultische Geheimbü nde der Germanen, 1934.), tad šo māņticību rietumu Eiropā ir izmantojušas arī slepenas biedrības, lai iebaidītu citus cilvēkus. Arī pie senajiem baltiem tad mēs varētu meklēt šādas biedrības. Lai nu būtu ar šīm biedrībām kā būdams, tomēr mums ir ļoti interesantas tās ziņas, ko raksta zviedru archibīskaps Olaus Magnus (1555.) savā «Historia» par vilkatiem Livonijā. Olaus Magnus raksta šā: «Tā kā šās grāmatas 15. nodaļā bija runa par dažādām vilku sugām, tad es turu par vajadzīgu šās grāmatas beigās vēl piebilst par meža zvēriem, ka tā vilku šķira, kas patiesībā ir par vilkiem pārvērsti cilvēki -- šķira, par ko Plīnijs (VIIl, 22) ar pārliebību apliecina, ka tie esot izdomātas pasaku būtnes - ka tādi, es saku, vēl šodien ir lielā skaitā sastopami ziemeļu puses zemēs. Prūsijā, Livonijā un Lietavā iedzīvotājiem ir visu cauru gadu no vilku uzbrukumiem jācieš lieli zaudējami, jo viņu lopus mežos, ja tie tikai drusku nomaldās no ganāmā pulka, saplēš un norij vilki: un tomēr šos zaudējumus viņi netura par tik lieliem kā tos, kas viņiem jācieš no tādiem cilvēkiem, kas par vilkiem pārvēršas. Kristus dzimšanas svētku vakarā naktij sakoties salasās viņu pašu noteiktā vietā liels daudzums vilku, kas ir pārvērtušies no dažādu apgabalu cilvēkiem. un uzbrūk tai pašā naktī ar gluži neticamu mežonību tāpat cilvēkiem kā lopiem, ka šo zemju apdzīvotāji cieš no viņiem lielākus zaudējumus nekā no dabiskiem vilkiem. Tie, kā ir pietiekoši ievērots, ielenc ar gluži neticamu mežonību mežos dzīvojošo cilvēku ēkas un lūko pat durvis ielauzt, lai iznīcinātu cilvēkus un lopus. Viņi ielaužas alus pagrabos, izdzeŗ dažas mucas alus un miestiņa un tukšās mucas saliek pagraba vidū vienu uz otras: tai ziņā viņi atšķiŗas no īstiem vilkiem (in quo a nativis ac genuinis lupis discrepant). Tai vietai, kur šie vilki tai naktī ir nometušies, šo zemju iedzīvotāji piešķiŗ kādu pravietisku nozīmi: ja tur gadās kāda nelaime, ja apgāžas kāds pajūgs un braucējs iekrīt sniegā, tad viņi ir pārliecināti, ka tas tai pašā gadā mirs, kā viņi no seniem 1aikiem ir novērojuši. Starp Lietavu,

Žemaitiju un Kurzemi ir viens mūris, sabrukušas pils drupas, kur zināmā gada laikā sanāk daži tūkstoši no viņiem un pārbauda savu veiklumu 1ekšanā: kas nu par to mūri nevar pārlekt, kā parasti gadās resnākajiem, to vadoņi per ar pātagām. Beidzot tiek droši apgalvots, ka šai pulkā atrodoties arī šīs zemes lieli vīri un pat augstākās muižniecības pārstāvji. Kā viņi pie šāda ārprāta un pie tādām briesmīgām pārvērtībām nāk, no kurām viņi zināmos laikos vairs nevar atturēties, tas tiks rādīts nākošā nodaļā.» ,

Tālāk Olaus Magnus apstrīd Plīnija izteikumus un tad atkal turpina: « Euanta, Agriopa un citu rakstnieku ziņojumu aizstāvēšanai es še gribu ar dažiem piemēriem rādīt, kā tas minētās zemēs vēl līdz šai pašai dienai notiek. Kā tikai kāds. vai tas nu būtu vācietis vai iedzimts cilvēks, pret Dieva bausli ir ziņkārīgs un vēlās pievienoties šo nolādēto cilvēku biedrībai, kas, kad tikai grib, pārvēršas par vilkiem, tā kā tas visu savu mūžu zināmos gada laikos un noteiktās vietās sastopas ar saviem biedriem un nes postu, jā pat nāvi citiem mirstīgajiem un lopiem, tad tas dabū no tāda cilvēka, kas šo burvību labi zina, to dabai pavisam pretējo mākslu pārvērsties, proti, tādā kārtā, ka tas viņam dod vienu biķeri alus dzert (ja tikai tas, kas šai aizliegtai biedrībai grib pievienoties; to biķeri pieņem), pie kam tiek runāti zināmi vārdi. Tad viņš var, kad tikai viņam patīk, savu cilvēcību pavisam par vilka veidu pārvērst, noiedams vai nu kādā pagrabā vai arī kādā tālā mežā. Beidzot viņš tomēr var pēc kāda laika, ja viņam patīk, šo izskatu nolikt un pieņemt atkal savu agrāko izskatu.»

Ir skaidri redzams, ka minētie uzskati par vilkatiem ir dibināti uz senas māņticības, bet arī augšā minētajam O. Hö fleram var būt taisnība, ka šo māņticību ir izmantojušas slepenas biedrības, jo Hoflers pieved vēl daudz līdzīgus gadījumus no Vācijas. Ka par šādiem vilkatiem tik daudz ticis runāts un ka viņi esot pat alu un miestiņu dzēruši, tas nu gan pēc māņiem vien gluži neizklausās.

Pie latviešiem, kā liekas, ir uzglabājušās visbagātākās un 1aikam arī vispirmatnīgākās ziņas par vilkatiem. Pie lielkrieviem tikai stāstot, ka burvji esot dažreiz kāziniekus par vilkatiem pārvērtuši (M. Zabylin, Russkij narod, 225. 1. p. D. Zelenin, Russische Volkskunde. 396. 1. p.). Pie mazkrieviem. kā tas pats M. Zabyļins liecina, šīs teikas ir samaisījušās ar lietuvēnu un vadātāju māņiem, kur sevišķi nolādēti un nekristīti bērni pārvēršas par vilkiem. Vācijā vilkatu teikas vairs visur netiekot daudzinātas, vairāk tikai vairs Lejassaksijā, Braunšveigā, Oberpfalcē un Meklenburgā (O. Bö ckel, Die deutsche Volkssage, 1914, 80. i. p.). Pie Latviešiem turpretī vilkatu teikas un māņi ir ļoti seni vērojami, varbūt pat jau no augšā minēto neuru laikiem.

Lai .cilvēks pārvērstos par vilku, tad viņam jāizlienot caur koka sakni, kas pie paša koka pacēlusies gaisā. Kad nu vilkats atkal otrādi lienot caur to sakni atpakaļ, tad viņš paliekot atkal par cilvēku. Šādas saknes vietā daudzina arī dažreiz kreklu un zirga sakas. Par šo pārvēršanos ir divējādi māņi sastopami. Pauls Einhorns raksta (Scriptores r. L, 644. 1. p.), ka šāda pārvēršanās esot nenoliedzama (vnlauchbahr vnd kan nicht wol verneinet werden). Pēc vienām ziņām tikai cilvēka dvēsele Pārejot vilkā, bet viņa miesa paliekot pārvēršanās vietā. Ja nu kāds šo miesu pakustinot, tad dvēsele vairs netiekot tur atpakaļ un cilvēkam līdz mūža galam jāskraidot apkārt par vilku. Pēc otrām ziņām, kas arī mūsu teikās ir parastā versija, cilvēks ar visu miesu pārvēršoties par vilku. Teikās mēs sastopam turpinājumu, ka pēdējā gadījumā cilvēkam jānoģērbjoties plikam. Ja kāds šīs drēbes apcilājot, tad vilkats vairs nevarot pārvērsties atpakaļ par cilvēku. Daži teiku varianti tomēr pilnīgi nesaskan ar augšējo māni, jo zem nošauta vilkata ādas dažreiz atrodot vai nu cilvēka kreklu. vai kurpes, vai arī pastalas.