Vecos laikos daži cilvēki varējuši par vilkačiem pārvērsties it īpaši raganas. Vilkači ķēruši aitas tāpat kā īsti vilki un aprējuši citu māju lopus. Par vilkačiem varējuši pārvērsties, ja izlīduši caur tādu koku, kam virsune (galotne) pie zemes noliekusies. Daži jauni bērzi biezumos, lukni augdami, mēdz tā noliekties. Vislabāki vēl bijis, ja virsune, zemē ieplakdama, vēl saknes laidusi. Tāds koks tad bijis vilkačiem, kā radīts. Bet viena lieta tikai: ja vilkači atkal gribējuši par cilvēkiem palikt, tad visnotaļ bijis jāizlien caur tādu pašu koku atpakaļ. Reiz viena ragana aizvilkusies uz mežu, kur šitāds koks audzis. Kaimiņš tūdaļ nopratis, ko šī nodomājusi. tas paķēris cirvi un aizsteidzies nopakaļus. Līdz ko nu ragana par vilkaci, kaimiņš nocirtis koku un sadedzinājis. Pret vakaru vilkace atskrējusi atpakaļ un ošņājusi un meklējusi līko koku, bet velti. Nu saskraidījusi pa mežu divi gadi, koku meklēdama. Trēšā gadā uzgājusi beidzot citu tādu koku un tad tikusi atkal par cilvēku. Bet kāda nu pārnākusi: pavisam nonīkusi, izkaltusi. Vilkači labprāt uzturējušies arī vilku pulkā, bet tad viņi nedrīkstējuši stāvēt vēja pusē, bijis jāmanās arvienu pavējas pusē, lai vilki pēc smakas nepazītu, citādi saplosījuši.

P i e z ī m e. Liepiņš no Engures uzrakstījis teiku, kur saimniece, izlīdusi caur čakārni paliek par vilku (LP, V, 124, 44, 8). Jelgavas apgabalā ir atzimeta teika, ka «Jurģa rītā priekš saules izšāvuši plinti uz to pusi» , no kurienes vilkati varējuši nākt (V, 124, 44, 5). Mūrnieks no Valkas apr. raksta, ka viena saimniece no abras aizskrējusi par vilkaci (VII, I, 853, 9). Jānis Freimanis no Kr. Bērzniekiem ziņo, ka kāds puisis aizskrējis uz krūmiem un pārvērties par vilku (VII, I, 855, 2). E. Jurkovska no Ūziņiem raksta, ka «kalps noģērbjas, noliek drānas zem kadiķa krūma un, pārvērties par vilkaci, ieskrējis mežā» (VII, I, 855, 1). A. L. P. uzrakstījis K. Čipiņa stāstu no Džūkstes, ka « viens ceļa vīrs» baidījis meitas par vilku (857, 1). D. Ozoliņš raksta no Jaun-Rozes, ka viens saimnieks tāpat baidījis savu puisi (858, 2). Mūrnieks no Valkas apr. vēl raksta, ka viena saimniece no kāzām aizskrējusi par vilkatu, bet mednieki to nošāvuši un nu «zem vilka ādas atraduši jaunas sarkanas pastalas», no kuŗām pazinuši pazudušo saimnieci (894, 3). Pēc Audža teikas no Inciema, kalpa sieva apcilājusi vīra drēbes, kas aizskrējis par vilkatu, bet nu vairs neticis atpakaļ par cilvēku (885, 12). P. Š.