Cilvēks labprāt pārvēršas par vilkatu.

2. Gustavs Pociemā. Etn. I, 1891. LP, VII, I, 865, 4.

Baišlejas rietuma pusē kalna galā stāvējusi vecā Kabra māja. Taisni iepretim, lejai pāri, austruma pusē atrodas Ķipēnu Ozoliņu māja. Ozoliņos dzīvojis saimnieks Žibu Kriša. kas bijis mūžīgais vilkacis, no tā vien pārticis, tāpēc arī ļaudis šo par vilkaci vien saukājuši. Tas katru dienu pārvērties par vilkaci un gājis nāburgiem aitas laupīt. Kā tīrais slogs, nolasījis rudens pusē visus treknākos jērus un ālavu aitas visā apgabalā un dzīvojis pats vienmēr kā kāzās: gaļa mētājusies apkārt pa māju kā malka. Suņi gan nu reiz bijuši nikni uz vilkačiem, kad pamanījuš; vien, triekuši vai verstim; bet vilkacis manīgs, tas vilcies un vilcies pa krūmiem, kamēr nemanot pie aitu pulka klāt - pacapst! aitu cieti un projām. Bet to nav varējis panest, ka šo par vilkaci saukuši. Līdz ko vien gani pamanījuši, vajadzējis tikai iesaukties: «Ūja, ūja, vilkacis!» tad vīrs tūliņ tā kā nokaunējies, ierāvis asti starp kājām un aizlaidis projām. Varējuši jau tūdaļ vilkaci no īsta. vilka izšķirt: vilkacim bijušas tik sarkanas acis kā uguns ogles. Un gani arī bijuši iemanījušies. Tiklīdz kā viens vilkaci ieraudzījis, uz reizi tikai saziņģējies ar nāburga ganu, nāburga gans atkal tālāk un tālāk, kamēr vai visa valsts cauri, tad vilkacim todien ar medīšanu gājis plāni, jo gani uzmanījušies. Gani saukuši dziedātāja balsī: «Ējo, ējo, man bāliņi, vilkacs zīlē aitinās!»

Visi ļaudis zinājuši, ka Žibu Kriša iet vilkačos, bet nevarējuši neviens šim neko darīt, bijis arī citādi liels burvis. Gan gudrojuši visādi šim pietikt kā vilkaci nošaut ar plinti vai, bet nekā - šim bijuši tādi vārdi, ka plinte neiet vaļā. Neko darīt - bijis jāsargās vēl apkaitināt, diezin kādu ļaunumu vēl tāds uzliek.