Nāburgos dzīvojis vecs vecis vārdā Tomiņš. Tomiņš biežī vien pārvērties par vilku un plēsis jērus un aitas. Kad nāburgi dzinuši lopus ganos, tad Tomiņš bieži vien stāvējis olnīcas galā, pie vārstalām un lūrējies uz aitām. Bet gani jau zinājuši, ko Tomiņš gaida. un kad tam lopus gaŗām dzinuši, tad teikuši: «Tomī', ej nu projām, neņem nu no manām aitām; paejies nu uz citiem.» Tad Tomiņš nokaunējies un aizvilcies tālāk.