5. D. Ozoliņš Jaun-Rozē. Etn. I, 1891. LP, VII, I, 869, 7.

Priekš daudz gadiem dzīvojis Lugažu krogā no svešas puses ienācis krodzenieks, kas arvienu par vilkatu pārvērties, kad vien gribējis. Apkārtnē tas gandrīz visas aitas nolasījis. Zemnieki gan tam šāvuši, gan rīdījuši ar suņiem, bet neko tam nav varējuši darīt: nevienas aitas tie atpakaļ nedabūjuši, ko vilkata aiznesis. Viens saimnieks, zudušas aitas meklēdams, uzgājis pie krodzenieka savu aitu ādas. No tās reizes apkārtējie iedzīvotāji sākuši to labāk ievērot. Nevarēdami no viņa nekā glābties, gājuši tie 1ielkunga lūgdamies, lai jel nāktu palīgā un kautkā pestītu no ļaunā vilkatas. Lielskungs apsolījies. Kādu dienu ar krodzenieku sarunādamies, tas no tā izdabūjis, ka patiesi par vilkatu pārvēršoties. Lielkungam bijušas trīs svešādas aitas. Lielkungs krodzeniekam solījis 300 rbļ. maksāt, ja varot visas trīs no ganiem aiznest dienā, daudz cilvēku klātbūtnē. Krodzenieks apsolījies. Norunājuši dienu un cēlienu, kad to izdarīt. Lielskungs ap to laiku nogājis uz ganiem ar daudz citiem kungiem ar plintēm un vilku suņiem, jo gribējuši viņu tur nomākt. Noliktā laikā bijis vilkata klāt un aiznesis visas trīs aitas citu pakaļ citai. Gan šāvuši, bet šāvieni neko neskādējuši; gan ar suņiern pucinājuši, bet tie vilkatas neplēsuši, tas palicis ar veselu ādu. Lielskungs tā nevarēdams no vilkatas vaļā tikt, novedis to paslepeni uz citu vietu, pavēlēdams, lai Valkas pusē acu vairs nerāda. Naudu, ko krodzeniekam solījis, izdalījis apkārtējiem saimniekiem, tiem kas visvairāk skādes bija cietuši.