6. J. Sproģis Koknesē. Brīvzemnieka « Sborņik». LP, VII, I, 877, 2.

Stukmaņu pagastā ir Vilkaču mājas. Šinīs mājās esot dzīvojis vecis, par kuŗu ļaudis melsuši, ka tas par vilku skrienot. Toreiz tās pašas mājas lopus ganījusi ganu meitene; bet tāds savāds vilks nedevis miera ne lopiem, ne ganītājai: atskrēiis, ielobis lopos, apriņķojis divi trīs reizes un atkal, nekā ļauna nepadarīdams, aizskrējis. Ganu meitene prātojusi: «Kas tas par vilku tāds? Itin nekā neņem.» Bet kad vilks arvienu un arvienu nācis, tāpat kā jau agrāk, tad viņa pārliecinājusies: «Lai saka. ko grib, tas nav vienkāršs vilks: kad tikai, kas zin, nav mūsu paša vecis? Pagaidi, gan tevi pazīšu, ja vēl atskriesi.» Labi. Otrā dienā vilks atkal klāt. Bet šoreiz ganu meitene dusmās iesaukusies: «Ak tu, pagāna vilks. Nudien, vai tikai neesi mūsu māju vecis no Vilkačiem?» Tikko tos vārdus izteikusi, vilks atņirdzies gluži kā smaidīdams, un nokaunējies tūliņ aizskrējis. No tās reizes vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs. Jo vilks tiešām nebijis cits nekas kā vecis, kas par vilkaci no tās pašas mājas izskrējis.