13. D. Ozoliņš Jaun-Rozē. Etn. I, 1891. LP, VII, I, 890.

Saimnieks pārvērties par vilkatu. Kalps reiz slepeni noskatījies un noklausījies, kā tas par vilkaci palicis caur siekstu lienot un šo to runājot. Lienot runājis: ja kāds tagad tāpat cauri izlīstu, kamēr pats nebūšot atpaka1 līdis, tad tam (saimniekam) būtu ļoti slikti, lai gan vēl par cilvēku paliktu. Vēl šo to runājis, līdis caur siekstu un par vilkatu aizskrējis. Drīzi pēc tam arī puisis izlīdis caur siekstu. Tam nekāda liksta nenotikusi. Mājās pārnācis, redzēja arī saimnieku drīzi pārnākam. Bet kāds tas izskatījies: tīri bāls kā nāve nonīcis un gluži slims. itkā lietuvēna nojāts. Tas gulās gar zemi un gulēja ilgi ļoti slims, tā ka kalpam pēdīgi palika žēl tā. Viņš gāja pa mežu, atkal izlīda atpakaļ caur siekstu un tūliņ saimnieks izveseļojās.