14. Toms Mellezers Jaun-Rozē. D. Ozoliņa kr. Etn. 1, 1891. LP, VII, I, 891, 1.

Puisis ,jau sen bija manījis, ka saimnieks paliek par vilkatu. Reiz tas, atkal sastapdams saimnieku pie šāda nedarba, domāja: « Paga tu, sātana kalps, es padarīšu, ka tev viss prieks paies vēl reiz par vilkatu pārvērsties!» Tā domādams, tas paņēmis brangu milnu, saķēris vilkam pie ausim un pēris, ko nagi nes, teikdams: «Vilkata. beidzies, atdod savu vilka ādu tur. kur ņēmis; paliec godīgs kā citi cilvēki, neesi nekad vairs meža zvērs. Lai Dievs man palīdz!» Šos vārdus trīsreiz teicis, tas beidzot pārsitis vilkatam priekšas kreiso kāju, lai tam piemiņa paliktu no zvēru laikiem. Vaļā palaists, tas aizskrējis, aizklibojis kaukdams, bļaudams projām uz mājas pusi. No tās reizes tas vairs nekad par vilkatu nepalicis jeb nevarējis palikt. Kalps. mājās pārnācis, redz, ka saimnieks patiesi bijis par vilkatu, jo bijis tīri slims sadauzīts - turklāt kreisā roka pušu. Nākamībā ne saimnieks, ne puisis par to neko neminējuši. Par savu vainu saimnieks stāstīja, ka esot krizdams roku pārlauzis.