15. Custavs Pociemā. Etn. II, 1892. LP, VII, I, 891, 2.

Vilkacim nav bijis brīv aitu no kautkāda aizsloga ņemt; tas drīkstējis tikai lavīt klajā Dieva laukā. Biržmusta (tagad Gumskalna māja) pirtnieks turējis sev krietnu pūlīti aitu. Vai nu senāk trūcis palaižamā, vai malas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai? Pa nakti tas dzinis allaž aitas pirts būdiņā. Bet reiz no rīta manījis, ka aitas tādas vien kā notrenkātas slapjas, tik tramīgas un visas salīdušas bailīgi vienā būdiņas kaktā. Tāpat tas bijis vairāk naktis no vietas. «Va ta ačka!» domājis pirtnieks, «kas nelabais šās te dīda?» un noņēmies nakti būdiņā vāķēt. Te tā ap pusnakti pirtnieks izdzird čabam zem kūtiņas palodes. Na, nupat būs kas. Te izspraužas caur mazo lodziņu galva - vilkacis, kā uguns ogles, tik sarkanas zvērojušas acis. Tas spurinājis galvu, šļakstinājis zobus, ka vai drebuļi skrējuši kaulos klausoties. Pirtnieks jau satvēris paziņai līdzpaņemto malkas gabalu, gribējis šaut šim pa galvu, te vilkacis izrāvis galvu ārā no lodziņa, iebāzis savu gaŗo; kuplo asti tur iekšā un malis asti riņķī vien kā spriguli. Aitas izbijušās un skrējušas pa kūti apkārt kā durnas, bet to tikai vilkacis vien gribējis, tas sitis ar asti pret vienu stenderi, otru, ka klaudz vien, un tramdījis aitas līdz nāvei. Bet pirtnieks arī vis nav bijis no mucā audzinātiem, tas klusu piecēlies, piegājis pie 1odziņa, saķēris vilkacim aiz astes, knaši apmetis astes galu ap roku un nu tikai turējis abām rokām atspēries. Vilkacis rāvies un šķiedies kā traks, bet nekā -- piesējies kā pie celma. Tā cīnījušies vai savu lielo laiku. Te vilkacis saņēmis beidzamos spēkus, kājām pret būdiņas sienu atmeties un rāvies milzīgā spēkā. Brac! notrūkusi aste un vilkacis aizgājis kā Dieva dūmi un pirtnieks aiz pārsvara augšpēdu būdiņā gar zemi, vēl notrūkušo astes galu rokā turēdams. No tā laika bijis Āliešiem miers no vilkača, jo Žibu Kriša no šī paša stiķa bijis vai savu pusgadu vājš, nīkuļojis ilgo neilgo 1aiku un nav bijis 1īdz mūža galam nekāds darba strādnieks: tam trūcis no mugurkaula pati beidzamā drumsaliņa, ko, 1ūk, pirtnieks no astes gala norāvis, un uz krustiem tas bijis tik stīvs, ka nevarējis pieliekties ne pēc salma.