17. D. Ozoliņš Jaun-Rozē. Etn. I, 1891. LP, VII, I, 885, 11.

Saimnieks aris ar puisi tīrumā. Birztiņas otrā pusē ganīiuši gani. Saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā un par mazu brīdi gani sākuši kliegt: «Vilks, vilks, uja, vilks!» Puisis gājis reiz saimniekam paslepen pakaļ raudzīt, ko viņš īsti tur dara. Tur ierauga, ka tas pieiet pie labi paliela sērmūkšļa, noģērbjas pliks, izlien pa sērmūkšļa sakni trīsreiz cauri, paliek par vilkatu. Ganus pabaidījis, tas skrien atpakaļ uz sērmūksli un caur tā sakni atpakaļ. Bet reiz puisis, kamēr saimnieks ganus baida, paķer drēbes un nones tīrumā pie zirgiem. Par mazu brīdi arī vilkata klāt, nosēžas puišam priekšā un raud, ka asaras vien pār purnu līst. Puišam paliek saimnieka žēl, tādēļ tas viņam drēbes atdod, zinādams, ka, ja saimnieks drēbju neatdabūs, tad tam jāpaliek par vilkatu, kamēr mirstams laiks pienāk. Vilkata, drēbes paķēris, ieskrēja ar tām mežiņā un drīzi jo drīzi par cilvēku iznāca. No tās reizes tas atmetis vilkata amatu.