20. Liepiņš Engurē. LP, V, 125, 44, 6.

Reiz mūsu apgabalā esot dzīvojis tāds vīrs, kas nekad pirti nepēries ar citiem reizē: citi nopērušies. tad viņš viens pats plunčojies. Bet vienreiz divi zēni vēlāk pārnākuši no darba un mudīgi vien steigušies vēl, tā īsi priekš pusnakts, pirtī; bet tanī bridī šitais vīrs patlaban pēries. Zēni neko, kāpuši lāvā un pērušies vīram blakus. Bet vienam zēnam bijis tāds paradums: ik papeŗas, ik pamazgā galvu aukstā ūdenī. Tā arī šoreiz paņēmis ķipelē aukstu ūdeni lāvā un bieži vien tur laistījies. Jau vienreiz vīrs iesaucies: «Vadzi, nelaisti man aukstu ūdeni virsū, būs aste ārā!» Zēns domājis: vīrs jokojas, un laistījies atkal. Bet vīrs uzsaucis otrreiz itin dusmīgi: «Nespridzini te aukstas ūdens lāses, vai neredzi, ka jau aste drusku ārā!» Zēns domājis: «Ta ta nesaticīgs, nu šim liela nelaime, ja kāda pilīti uzsprāgst» -- un laistījies atkal. Bet līdz ko trešreiz auksta lāse aizsprā.gusi, vīrs nolēcis no lāvas par vilkaci ar gaŗu asti un izskrējis. pa durvim.