24. A. Aizsils Lubānā.

Vecos laikos, kad nebijis ko ēst, tad meitieši pārvērtušies par vilkiem. Salikušas kociņus ar' savu zināšanu kā vajag: pārlecot palikušas par vilkatēm. Aizskrējušas uz kaimiņiem, noķērušas jērus un paēdušas nākušas mājās. Paēdušas, nākot atpakaļ pārlēkušas par kociņiem un palikušas atkal par sievietēm. Tā reiz vienai meitai izdevies slikti. Sataisījusies par vilkati, skrējusi uz kaimiņa aitu pulku un noķērusi vienu, bet atpakaļ skrejot bijis sajukuši kociņi. Pārlecot viņa gan palikusi par cilvēku. tikai vēl palikusi kupla aste.

Kad sieviete apprecējusies, tad viņa negājusi ar citiem reizē uz pirti un palikusi pēdējā. Kādreiz vīra māte novaktējusi, ka viņas vedekla ir vilkate. Pa pirts lodziņu noskatījusies, ka vedekla iededzinājusi skalu un griezdamās svilinājusi astes spalvas.