30. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag.

Vedekla ar vīra māti velējušās. Uzreiz vedekla teikusi: « Vai, māmī, kā man prišas gaļas gribas!» - «Ko nu aušājies,» teikusi vīra māte. «Pagaidi vakaru, tad jau varēsim nokaut jēru vai.» Bet vedekla neizcietusi un aizskrējusi uz mežu. Drīz vien nāburgu gani sākuši kliegt: «Vilks! vilks aitās!»

« Kazi', kur nu vedekla palikusi,» iebildusi vīra māte. Iebilst nav bijis brīv un vedekla vairs netikusi atpakaļ par cilvēku. Toreiz bijis sestdienas vakars un visi gājuši uz pirti pērties. Vedeklas vēl nebijis mājā. Vīra māte aizgājusi uz pirti ar abiem vedeklas bērniem. Pie pirts pieskrējis vilks, skatījies pa logu iekšā un žēli, žēli smilkstējis. Tā bijusi vedekla, kas vairs no vilkatnes netikusi atpakaļ par cilvēku.