Reiz sievietes vēlējušās. Netālu meža malā ganījušies nāburgu lopi. Kalpa sieva kāri skatījusies uz ganāmu pulku un urzreiz noteikusi: «Vai, kā gaļas gribas!» Kalpa sieva atstājusi velētājas un aizskrējusi 1īdz krūmiem. Tur viņa noģērbusies plika un kā vilkata ieskrējusi nāburgu lopos. Viņa noķērusi aitu, ievilkusi to mežā un saplosījusi. Bet pa to laiku citas sievietes kalpa sievas drēbes apcilājušas, ne nu aiz ļauna prāta, bet aiz ziņkārības. Kad vilkata atskrējusi atpakaļ pie drēbēm, tad nevarējusi vairs par cilvēku tikt, jo drēbes bijušas apcilātas. Tā arī kalpa sieva palikusi par vilku. Kalpa sievai bijusi maza meitenīte, kas vēl lāgā kājām negājusi. Vilkata bieži vien skrējusi uz māju pie savas meitenītes. Viņa glaudusies pie bērna un asaras tai birušas no acim, kā cilvēkam.