36. K. Bramanis Rīgas apg. LP, V, 123, 44, 2.

Divas meitas gājušas uz muižu kult, tā viena bijusi vilkace. Ceļā ganījies kumeļš. Vilkace domājusi: «Tā tad te būtu varens brokasts!» Un tūdaļ sūdzējusies, ka nevarot vairs paiet, kūstot no kājām nost: jāpasnaužot drusku. Labi, otra ar mieru: snaudušas. Bet vilkace, zināms, gan nesnaudusi, baltām acim vērojusi, vai biedrene jau aizmigusi. Jā, šņākusi gan. Nu vilkace špukt! mežā iekšā un necik ilgi, izskrien par vilku kumeļu plēst. Noplēš, apēd, ieliek vēl divus kulkšņus kulītē azaida tiesai un nu steigšus vien drāzīs atkal mežā vilka uzvalku nomaukt. Pa brītiņam izrikšo no meža tik nevainīga, ka jādomā. un modinās biedreni augšā: esot diezgan snausts, jāsteidzoties. Otra meita gan izlikusies it kā snaustu, bet patiesībā bijusi nomodā un visu noskatījusies. Aiziet muižā: te kaimiņa saimnieks arī atbrauc kult un vaimanā, ka kumeļš noplēsts. Otrai meitai palicis žēl par saimnieka žēlabām, pateikusi, ka tā un tā vilkace noplēsusi kumeļu, lai paraugot maizes kuli, atradīšot ir kumeļa atliekas. Parauga - kā tad: abi priekškulkšņi kulē un nu vairāk neko: ņēmušies vilkaci ezerā noslīcināt. Tur gan vilkace tad teikusi: «Būtu to zinājusi, ka tu nomodā, aukstai tev bija palikt.»