37. Zaļokalnu Jānis Rāmuļos. LP, VII, I, 868, 6.

Reiz divi meitas vakarā gājušas uz muižu, jo rītā bijis jākuļ. Viena meita bijusi labi daudz vecāka par otru. Tiklīdz kā pagājušas labu gabalu, vecākā ieteikusies: vajagot tepat krūmu malā pagulēties, jo muižā puiši nelikšot mierā gulēt. Jaunākā gan teikusi, ka vajagot vien iet, muiža vairs neesot tālu, bet vecākā nē un nē - tepat jāguļot. Neko darīt, paklausījusi. Bet jaunākai nemaz lāgā miegs nenācis, viņa pie tam nomanījusi, ka biedrene vareni nemierīga. Jā, un tā tiklīdz jaunākā paliek klusāka, vecākā lien klausīties, vai šī nebūs jau aizmigusi. Jaunākā tīšām izlikusies par aizmigušu un sākusi krākt. Tad vecākā pieskrējusi pie veca caura ozola, noģērbusies plika un līdusi trīsreiz caur ozolu, pārvērtusies par vilkatu un aizskrējusi. Jaunākā, to redzēdama, vareni izbijusies, bet projām negājusi - domājusi: projām ejot varētu nelaime notikt, ja vilkata to satiktu. Pēc brītiņa vilkata atskrējusi pie tā paša ozola ar gaļas gabalu mutē un līdusi atkal trīsreiz caur ozolu, bet no otras puses, un palikusi par cilvēku. Gaļu iesējusi autiņā, autiņu piejozusi ar jostu gar viduci, apģērbusies un tad nākusi biedreni modināt. Aizgājušas abas uz muižu, bijis drīzi jāiet miežus mīt. Še jaunākā izstāstījusi kādam pazīstamam puišam visu redzējumu. Tas sarunājies ar citiem un tad visi apņēmušies lūkot, vai viņai patiešām gaļas gabals zem brunčiem. Viņi sākuši ar meitu vien vairāk jokoties: ķert, spaidīt, kamēr beidzot uzķēruši gaļas gabalu. Vaicājuši, kas šai tur tāds mīksts. Tagad manījusi, ka biedrene visu redzējusi, visu izpaudusi un, zobus griezdama, atteikusi: kad šī to būtu zinājusi, gabalos būtu saplosījusi jaunāko meitu tur krūmos. Bet nu arī kungam to paziņojuši. Kungs pavēlējis vilkaci pērt un cietumā mest. Bet to nakti viena aita no muižas 1aidara tomēr izzudusi.

P i e z ī m e. Zaļokalnu Jānis ir uzrakstījis turpat vēl otru tādu teiku, kur otra meita nav nekā sacījusi par pirmās meitas nedarbiem (VII, I, 879, 3). P. Š.