Cilvēks labprāt pārvēršas par vilkatu.
38. Brīvnieku Liesma no A. Olmanes Rumbeniekos. J k r. IV. LP, VII, I, 880, 4.
Vasarā, kad zirgi vajadzīgi lauka darbiem, viens vīrs no Dobes muižas uz Jelgavu gājis kājām. Pie Miltiņu kroga, tur kur tas augstais tilts, tam kāds cits ceļinieks piebiedrojies. Abi nu gājuši, par šo to runādami, uz priekšu. Vairāk uz Jelgavas galu pienākuši pie jaukas birzītes, aiz kuŗas bijušas mājas redzamas; birzes galā ganījusies ķēve ar kumeļu. Ceļinieki atgulušies zālē drusciņ atpūsties. Dobes muižas vīram, nogurušam no tāla ceļa, taisījušās patlaban acis aizkrist, kad tas pamanījis savu ceļa biedru klusi paceļoties un birzītē iešmaucot, no kuŗas drīzi vilkats iznācis, kas papriekšu kumeļu un tad ķēvi sakampis un aprijis. Vīrs izbijies, licies aizmidzis un ne locekļa nokustinājis. Kad vilkats mežā ieskrējis, tad iznācis atkal viņa ceļa biedrs un licies viņam blakus: bet mute un rokas tam bijušas asiņainas. Pēc brītiņa sacis vīrs kustināties un uzaicinājis biedru tālāk iet. Drīzi arī sasnieguši Jelgavu, kur dobenieks pie tiesas griezies, uzrādījis, ka viņa ceļa biedrs vilkats, un dabūjis palīgus to gūstīt. Šeņķī ienākuši, atraduši to patlaban alu dzerot un teicot: «Man tā slāpst, ka nevaru ne atdzerties.» Dobenieks atbildējis: «Kā tad nu neslāps - tu jau apēdi ķēvi ar visu kumeļu.» Vilkats iesaucies: «Ak tu, maita, tāds! būtu es zinājis, ka tu redzi, tad tu gan tagad te nestāvētu.» Bijušas pūles viņu sasiet.