39. Oškalnu Andrejs Vircavā. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 886, 13.

Vienai vīra mātei bijusi vedekla, kas ikrītu itin kā kautu gaļu vārījusi. Brīnījusies: «Kur šī vienādi ņem?» un sākusi uzlūkot vedeklu. Tā vienu rītu redzējusi --- bijusi saule mazā. mazā gabaliņā - vedekla ielien apiņu krūmā un tūdaļ no otras puses izskries vilks. Gājusi raudzīt un atradusi vedeklas drānas apiņu krūmā, viņa no tām bija izlīdusi. Neko ļauna nedomādama, paņēmusi drānas un ienesusi istabā. Saulei noejot, vedekla atnākusi par vilkaci atpakaļ, lielu baltu aitu līdzi atvezdama; bet drānu neatradusi noliktā vietā, nevarējusi vairs par cilvēku tikt. Gan vēl pēc tam kādas dienas nākusi un katru reizi pa aitai 1īdzi atvedusi, bet to darījusi raudādama. Viņa esot raudājusi pēc bērna, kas vēl zīdāms palicis istabā. Beidzot pavisam vairs nenākusi.