40. Zaļokalnu Jānis Rāmuļos. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 886, 14.

Turīga saimnieka dēls apprecējis arī turīgu vecāku vienīgu, diezgan pavecu meitu. Reiz tēvs ar dēlu aruši meža malā līdumā. Jaunā sieva atnesusi viņiem brokastis, bet pati tūliņ, nekā neteikdama, iegājusi mežā un ilgi palikusi. Vīrieši, nevarēdami sagaidīt iznākam, nodomājuši, ka viņa pa citu ceļu aizgājusi uz māju. Bet šī negājuši vis uz māju, aizgājusi mežā pie 1īkas, vecas siekstes, kurai pa apakšu varējis cilvēks izlīst, noģērbusies plika, līdusi trīs reizes caur sieksti, pārvērtusies par vilkatu un aizskrējusi pie kaimiņu ganiem. Drīzi pēc brokastim saimnieks iegājis mājā un tur pie siekstes neviļot atradis sieviešu drēbes. Nekā ļauna nedomādams, pacēlis tās, apskatījies: tās jau Grietas drēbes (vedeklai vārds). Neteicis ne vārda, atstājis drēbes zemē un gājis art. Pēc kāda brīža iznākusi pie šiem vilkata gluži nokaunējusies un negājusi nemaz projām. Tēvs gan zinājis, kas tā tāda un kas nu noticis, bet vēl neteicis dēlam ne vārda. Bet kad nu šī nemaz negājusi projām, tad dēls ieteicies. ka vajagot aizdzīt jeb arī nosist: tēvs turpretim pakratījis galvu: ko nu dzīšot projām - tā jau Grieta, šā sieva, esot: Lai ejot uz māju palūkot, tad pats pārliecināšoties, ka Grietas vairs neesot. Dēls, to dzirdēdams, vareni izbijies un tūliņ skrējis uz māju. Pārskrējis: Grietas nekur nav. Nu aiztecējis pie sievas radiem saklaušināt kādu padomu, kā te līdzams. Bet tie arī padoma nezinājuši kā Grietu atkal par cilvēku pārvērst. Beidzot sagudrojuši: ko nabadzītei vēl likt ciest - labāk nomaitājama. Nošāvuši vilkatu, bet drēbes turpat sadedzinājuši pie siekstes.