45. J. Kalniņš Garkalnē. LP, VII, I, 885, 10.

Ja kāds apcilā vilkača drēbes, tad vilkačos skrējējam mūžam bija jāpaliek par vilku.

Reiz vienai mātei meita bijusi dikti slima un vēlējusies gaļas. Māte likusi drusku pagaidīt, izgājusi ārā un ielīdusi kaņepēs. Meita pa logu to noskatās un, nevarēdama māti tik drīzi sagaidīt, izvilkusies no gultas un ies lūkot, ko māte kaņepēs dara. Bet brīnumi! -- mātes drēbes kaņepēs uz akmeņa - vairāk nekā. Pacilājusi tās, gribējusi prom nest, bet apdomājusies, nolikusi atkal pie akmeņa zemē un gājusi gultā atpakaļ. Pēc neilga laika atskrien vilks ar aitu mutē, noliek aitu meitai blakus pie gultas pāra reizes tai pieglaužas, žēli iesmilkstas un tad, aitu turpat atstādams, aizskrien. Bet apcilātās drēbes tur vēl sastāvējušas dažas dienas. Vilks aizgājis, aizgājis - nācis atkal atpakaļ drēbes ostīt un gaudot; tomēr meitai māte nekad vairs nepārnākusi.