48. K. Bramanis Rīgas apg. LP, V, 124, 44, 4.

Reiz pieguļnieki norunājuši tā: viens paliks nomodā, citi pagulēs. Labi. Papriekšu palicis puisis nomodā: atlicies augšpēdu un skatījies no gara laika zvaigznēs. Te uz reizi zirgi iekŗācas - paskatās: vai akls! vilkacis mērcējas tērcē un nāk dubļaino vilnu ugunī nopurināt, lai izdzistu, ka var zirgiem piekļūt. Izpurina to nesumu - nē, vēl ies otrreiz mērcēties. Bet nu puisis sagaidīja gudrenieku citādi: kamēr purinās, šņakt! noķer pie astes. Vilkacis aizrāvis puisi šlūteniski lielu gabalu, bet puisis neatlaidies, kamēr citi neatmodušies. Ņēmuši nosist maitas gabalu.