49. D. Ozoliņš Jaun-Rozē. LP, V, 126, 44, 9.

Vienā apgabalā vilki reiz aplasījuši visus kumeļus. Pieguļnieki vairs nevarējuši citādi glābties: samējuši ap ugunskuru mietus un sējuši zirgus turpat, tā sākot pie deguna. Te naktī atlienot atkal divi vilki un glūnot un glūnot, vai tikai pieguļnieki aizmiguši; šie tīšām arī likušies aizmiguši. Un tā vilki sākuši mietus ārā vilkt. Izvilkuši vienu mietu, otru, trešo, bet nemācējuši, vai nevarējuši, saitēm mezglus atraisīt. Neko darīt - paņēmuši vienu mietu katrs galā un veduši kumeļu tāpat piesietu prom. Bet pieguļnieki salēkuši kājup un nosituši abus vilkus. No tā laika neviens kumeļš vairs nezudis.