51. H. Skujiņa no 67 g. v. Annas Rudzītes Smiltenē.

Vienai saimnīcai bīš varēn skaists aunc. Nāburgu saimnīcai varēn iepaticies tas aunc un šī aizgāsi pie tās pirmās saimnīcas un prasīsi, lei pārdodot to aunu. Bet pirmā saimnīca ne par ko ar nedevusi auna. Nu nāburgu saimnīcai vai ugunc pakulās un šī pārskaitusies un kliegusi: « Ja man nebūs, tev ar nebūs!»

Nāburgu saimnīca aizgāsi uz māju un nogaidīsi vakaru. To dienu, lūk, taisni bīš sestdienas diena. Vakarā saimnīca izgāsi no istabas laukā, aizgāsi uz pirtīnu, noģērbusi drēbes, atstāsi pirtīnā un pati palikusi par vilku un aizskrēsi uz pirmās saimnīcas leidaru. Bet pašreiz, kā saimnīca skrēsi par vilku no pirtīnas laukā, tā mājas puisis gāš garēm un redzēš, ka vilks izskrien no pirtīnas. Puisis nu gāš pirtīnā iekšā apskatīties, ko ta tas vilks tur darīš. Kā nu puisis iegāš pirtīnā, tā redzēš, ka priekšīnā ir šā paša saimnīcas drēbes. Puisis saņēmis drēbes, iznesis laukā un nolicis. Ta puisis gās uz nāburgim, jo šim nāburgos bīšas kādas tur darīšanas. Ka puisis gāš gar to māju, kur tai saimnīcai tas varēn smukais aunc bīš, tā dzirdēš, ka cilvēki pa leidaru klaigā un šim pašam garēm noskrēš lielc vilks. Puisis gāš leidarā iekšā un redzēš, ka nāburgu saimnīcas smukais aunc pagalam gan un vilks bīš šo nokodis. Nu puisis gūdrēš, kas ta te var būt par lietu. Vilks izskrēja no pirtīnas, nokoda nāburgu aunu un akal aizskrēja apakaļ uz pirtīnu! Puisis nospriedis pats pie sevis, iešot uz pirtīnu un apskatīšoties, vai vilks esot vai neesot pirtīnā? Puisis gāš apakaļ uz savas mājas pirtīnu. Ka šis pavēris duris, tā vilks šim cau kāstarpi cauri un prom. No tā dienas saimnīca bīsi pazudusi un nevienc nezināš, kur šī palikusi. Bet nu ap māju sācis dauzīties lielc vilks un bīš tik nebēdīgs, ka cilvēkim pa priekšu vie dauzījies. Saimniekam vais nebīš nekāda gala. Šis nu reiz ataicināš mežsargu un mežsargs nošāvis vilku. Ka vilkam noplēsuši ādu, ta tik vē redzēši. ka nav vis ritīgs vilks, bet ir saimnīca.