Cilvēks no ziņkārības pārvēršas par vilkatu.

1. P. Šmits no P. Dankas Raunā.

Reiz vienc puisis novēroš, ka viņa saimnieks bieži vie aiziet no darba, ieiet mežā un tik pēc laba laika nāk akar apakaļis. Puisis nevarēš saprast, ko saimnieks tur mežā dara. Ka nu saimnieks akar aizgāš uz mežu, puisis gāš tam slepēni no pakaļas un noskatījies, ka saimnieks izlien caur viena koka sakni, pārvēršas par vilku un aizskrien. Puisis nu ar gribēš palūkot. kas tad notiks, ka šis izlīdīs caur to sakni. Un tā nu šis izlien ar, paliek tāpat par vilku un aizskrien. Izskraidījies šurpu turpu, puisis steidzies akar apakaļis uz tīrumu pie zirga un gribēš art. Zirgs, ieraudzīš vilku pie arkla, tā pārbijies, ka aizskrēš ar visu arklu uz māju. Nu tik puisis atjēdzies, ka šis jau ir vilks. Viņč tūlin steidzies uz mežu, uzmeklēš agrāko koku un līdis caur to sakni, bet kā vilks bīš, tā ar vilks paliek. Nezina vair, ko nu darīt. Par to laiku ar saimnieks bīš atnācis, jau nopratis, kas ar puisi noticis, un gāš uz mežu to meklēt. Atrod, ka pie vecā koka saknes stāv vilks. Nu tik ņēmis vilkam pie ausim, izvilcis to otrādi caur to sakni un tā puisis ticis akar par cilvēku. Saimnieks to vēl labi izbāris par to nedarbu. No tā laika puisis nekad vair nav gribēš par vilku pārvērsties.