Cilvēks no ziņkārības pārvēršas par vilkatu.

3. Audzis Inciemā. Jkr. IV. LP, VII, I, 90l, 2.

Reiz puisis ar saimnieku aruši tīrumā. Bijis jau pāri brokastā. Saimnieks teicis uz puisi, lai aŗot vien, viņš būšot iet medīt. Puisis, kā jauns pienācējs, neko nezinājis par to, ka saimnieks skrējis vilkačos. Saimnieks nogājis mežmalā pie liela bērza, noģērbies, izlīdis pa izceltu bērza sakni un pazudis. Puisis gaidījis saimnieku pārnākam, bet nevarējis sagaidīt. Nogājis mežmalā apskatīties, kur saimnieks palicis. Piegājis pie bērza. izskatījies visapkārt, bet saimnieka kā nav, tā nav: tikai saimnieka drēbes bijušas necik tālu no bērza. Arī puisim uznākusi iegriba izlīst caur zināmo sakni. Izlīdis, gājis atpakaļ uz tīrumu pie zirga, pats nemaz nemanīdams, ka palicis par vilku. Zirgs, vilku ieraudzījis, krākdams ar joni, aulekšiem vien aizskrējis uz māju. Puisis devies zirgam pakaļ. Zirgs ar visu arklu drāzies piedarbā, puisis tam pakaļ, bet zirgs nedevies rokā, skraidījis pa piedarbu, krācis un spēris. Sievas, rijā pusdienu vārīdamas, dzirdējušas troksni, paskatījušas un ieraudzījušas, ka vilks trenkā zirgu pa piedarbu. Steigušās vilku sist gan ar vālēm, gan ar spriguļiem. Puisis gan lūdzies, gan izskaidrojis, ka viņš taču esot mājas cilvēks un zirgs viņam arot pasprucis; bet sievas sakarsumā uz to nebūt neklausījušās, atbildējušas tikai puisim ar sitieniem. Sievas būtu puisi nositušas, ja par laimi nebūtu aizskrējis saimnieks ar jēru. Saimnieks izpestījis puisi no klizmas: aizvedis to pie zināmās saknes un licis tam ačgārniski izlīst. Tā vilks atkal palicis par cilvēku.