Cilvēks no ziņkārības pārvēršas par vilkatu.

4. Gustavs Pociemā Etn. II, 1892. LP, VII, I, 902, 3.

Reiz Kabru tīrumā aris puisis. Šis ieraudzījis, ka pazīstamais Žibu Kriša nāk no savas mājas pa kalnu lejā uz Baišleju. Puisis domājis: «Tam nu nekas labs nav galvā, laikam nāk uz Balšleju pārtaisīties par vilkaci. Jālūko, kā tad šis īsteni to izdara.» Domāts - darīts. Tas atstājis zirgu un arklu turpat tīrumā uz vagas un šmaucies knaši krūmos iekšā, kamēr Baišlejas vidū ietupies biezā krūmā; gluži tuvu pie lielā burvju bērza, kur Žibu Kriša pārvēršoties par vilkaci. Pēc maza brītiņa pienācis Žibu Kriša, apskatījies uz visām pusēm, nometies rāpus un palīdis zem bērza augstās saknes. «Peķin šurp, peķin tur -kažoks, rumpīts, gaŗā aste pakaļā!» teicis Žibu Kriša un uz reizi no saknes izlīdis vilks, noskurinājies vien, uzšāvis asti tik stāvu gaisā kā vangali un aizlaidis uz Tiltiņu purvu, ka stiebri vien nolīgojušies.

«Ekur minķins!» domājis Kabra puisis, «lūk nu, cik ātri iztaisījās par vilkaci!» Tas izlīdis no krūma, piegājis pie bērza, izlūkojies, izskatījies - nekas ko redzēt, ko dzirdēt - bērzs tāpat vien kā bijis. Bet puisis bijis ziņkārīgs, tas gribējis pamēģināt, vai tiešām tik viegla lieta pārvērsties par vilkaci, kā Zibu Kriša to darījis. Tas nometies četriski, palīdis turpat zem bērza un sacījis : «Pekiņ šurp, pekiņ tur - kažoks, rumpīts, gaŗa gurste pakaļā!» Te tas jutis tā kā tirpienu izskrejam visos locekļos un atjēdzies: tas bijis pārvērties par vilku. Sapraša bijusi tāpat kā cilvēkam, tikai valoda trūkusi. Priecīgs, ka tik viegli skunste rokā, tas izlēkājies un izjokojies dažādi un skriet varējis gan slaveni. Vējš vien dziedājis gar ausim, kad devis kājām vaļu. Bet nu domājis vīrs mieru mest - jāiet jau atkal projām art. Tas gājis pie bērza, bet kā nu atkal tikt par cilvēku? Nemaz to agrāk neiedomājies. Ko nu darīt? Tas līdis bērzam cauri uz priekšu un atpakaļ ačgārniski un sāniski, izstrādājies dažādi, teicis šādus, tādus vārdus - nekas: nekā vaļā tikt. Nu tikai vīrs izbijies briesmīgi, sak' nu, vai skriesi visu mūžu apkārt par vilkaci? Tas gājis, gājis uz tīrumu pie zirga un domājis, ka zirgs šo pazīšot, bet zirgs, ieraudzījis vilku nākam, aizdevies lēkdams ar visu arklu. Gājis vīrs uz māju, sak', ļaudis tak šo pazīs mājas cilvēki - un varbūt kāds zinās kādu padomu? Bet ko tu dieniņu! Mājinieki, ieraudzījuši vilku sētā, šim bļaudami ar bomjiem un suņiem pretim, lamājuši šo par tīri trako vilkaci, kas nekaunoties gaišā dienas laikā nākt mājās, un aiztriekuši puisi vai līdz pašiem krūmiem. Nekā vīrs nav varējis izrādīt, ka šis tepat mājas cilvēks, runāt nav varējis un pat māte šā nav pazinusi, tā bļāvusi vien pilnā rīklē: «Uja, vilkaci, kaunies, kaunies!» Izmisis tas attupies mežā un karstas asaras ritējušas gar spalvainiem vaigiem. Lūdzis Dievu, lai jel šoreiz palīdzot, nekad vairs nebūšot padoties kārdināšanām un ļaunām skunstēm. Kā noskaltījis devīto reizi tēva reizi, tad tā kā balss no augšienes sacījusi šim: « Ej atpakaļ tanī pašā krūmā un noskaties, kā Žibu Kriša pārvēršas par cilvēku!» Puisis arī, Dieva padomam klausīdams, ielīdis krūmā un gaidījis. Tuvu pret vakaru iegrabējies niedrēs, paskatījies: nācis vilks, zobos turēdams un pa muguru nesdams lielu aunu. Pie bērza pienācis, tas nosviedis aunu zemē, saspurinājies, palīdis zem saknes un teicis cilvēka balsī: «Vilks kā bijis, cilvēks lai paliek!» Uz reizi no vilka vairs ne vēsts, izlīdis Žibu Kriša kā zistaks no saknes, paņēmis aunu pār pleciem un aizgājis uz māju projām. Nu darījis un runāijis puisis tāpat kā šis un palicis par cilvēku; bet otrreiz vairs gan nav mēģinājis tādas skunstes darīt pakaļ, pieticis no tām pašām vienām bailēm.

P i e z ī m e 1. A. Klaustiņš Rūjienā uzrakstījis šādu teiku. Viens puisis palicis par vilku, bet saimnieks (vilkacis) ieraudzījis savu puisi, tūdaļ grābis labu metamo, nomietējis krietni nelaimīgo vilku un tad aiz ausim izrāvis pa saknes apakšu atpakaļ. Nu vilks ticis atpakaļ par puisi. L. P.

P i e z ī m e 2. J. Upītis Jaun-Rozē uzrakstijis citu variantu (VII, I, 903), kur saimmieka vilkata puisis pārvērties par vilkatu un palicis par tādu visu mūžu, jo nevarējis vairs tikt atkapaļ par cilvēku. P. Š.