Cilvēks no ziņkārības pārvēršas par vilkatu.

5. J. I l s t e r s V e s t i e n ā. E t n. I, 1891. LP, VII, I, 904, 5.

Viens zaldāts mēģinājis vilkatim darīt pakaļ un arī par vilkati palikt. Bet nu nevarējis vairs tikt atpakaļ par cilvēku. Tā tas nu gājis apkārt par vilkatu. Viņa pulks taisījies iet projām, bet viena zaldāta trūkst; lai meklē visur - atrast nevar. Tikai vienu vilku redz lielceļa malā aiz grāvja tupam, žēli skatāmies un raudam. Pulks gājis tālāk, šis tecējis pa lielceļa malu līdz. Zaldāti jau skatījušies un domājuši, ka tas būšot vilkatis - gribējuši jau šaut, bet virsnieks aizliedzis. Beigās viens kazāks pārlēcis pār grāvi, uzšāvis labi ar nagaiku, pie tam vajadzīgos vārdus runādams : vilkatis tūliņ pārvērties par zaldātu un gājis nu priecīgs pulkam līdz.