6. Zaļokalnu Jānis no 80 g. v. Mārča Kārkliņa Rāmuļos. LP, VII, I, 869, 9.

Veci ļaudis teic: «Vilkatam nedrīkst pakal ķēmoties, citādi varot pielaist vēl pats sev vilkatu untumus.» Tā reiz viena meita salielījusies, pļavā ar sienu strādājot, par vilkatu pārvērsties. Citas meitas gan biedinājušas, 1ai tā nedarot, bet šī tām tīšām noģērbusies plika, izlīdusi trīs reizes caur bērza līkumu un patiesi pārvērtusies par vilkatu, aizskriedama mežā. Labi izplosījusies gar kaimiņu aitām, atskrējusi atpakaļ asinim aptraipījusies un līdusi no otras puses caur tā paša bērza līkumu trīs reizes. Izlīdusi un palikusi atkal par cilvēku. Tai dienā vairāk nekas nenoticis. Bet kas par nelaimi vēlāk! No tā laika nekur miera dabūt: arvienu prāts nesies par vilkatu skriet. Kad untumi uznākuši, tad gribot negribot bijis jāpārvēršas par vilkatu, labi jāizplosās gar aitām, tad dabūjusi atkal kādas dienas mieru. Tā meita tīšā aplamībā, pati negribēdama, bija uzkrāvusies skrejamo ligu.

P i e z ī m e. J. Ilsters no Vestienas raksta, ka « stārasts novilcis kreklu, izlīdis ačgārni caur kreklu un palicis par vilkatu.» «Citi arī gribējuši izmēģināt, . . . līduši arī ačgārni caur kreklu un palikuši par vilkatām» (VII, I, 857, 2). P. Š.