Cilvēks no ziņkārības pārvēršas par vilkatu.

7. A. Vaskis Tukumā

Vienā ciemā dzīvojis vecpuisis Zibkrišs. Ļaudis runājuši, ka tas nolasot visus taukākos aunus un ālavainās altas. Puisis arot noskatījies, ka Zibkrišs pieejot pie līka bērza un skaitot: « Peniņ šurp, peniņ turp, kažok rumpīts, gare gurste pakaļā,» tad izlienot trīs reizes caur sakni un paliekot par vilku. Kad vilks aizskrējis, puisis piegājis pie bērza un arī noskaitījis: «Peniņ, šurp, peniņ turp, kažok rumpīts, gare gurste pakaļā,» izlīdis trīs reiz caur sakni un palicis par vilku. Domājis, ko nu darīt. Iešot parādīties zirgam, ko tas teikšot? Ko parādījies zirgam, tā tas ar visu arklu uz māju projām, ka smiltis vien nogriežoties. Jā, jā - šis esot gan tagad īsts vilks, bet kā nu tikt atpakaļ par cilvēku, bažījies puisis. Iešot uz māju pie mātes, pieglaudīšoties tā mīļi, varbūt viņa zināšot dot kādu padomu. Aizskrējis uz māju. Ieraudzījuši mājas ļaudis, apbruņojušies ar visādiem rīkiem un brukuši vilkam virsū, bet māte kliegusi: «Ak tavu nekaunīgu vilkaci - mājās nāk!" Vilks aizbēdzis uz mežu un gauži raudājis, ka asaras vien ritējušas pa spalvainajiem vaigiem. Sirds sāpējusi, ka ir māte šo vairs neieredzot. Sācis skaitīt lūgšanas. Astoņas lūgšanas jau noskaitījis, skaitot devīto, kāda neredzama balss teikusi: «Ej lūko, ko dara Zibkrišs.» Puisis - vilks tūlīt aizskrējis netālu no bērza un paslēpies krūmos. Zibkrišs bijis atvilcies tauku ālavīcu un skaitījis vārdus: «Vilks lai paliek cilvēks kā bij;s,» izlīdis trīs reizes caur bērza sakni un palicis atkal par cilvēku. Tad paņēmis uz pleciem aitu un aizgājis. Tūdaļ arī puisis piegājis pie bērza, izdarījis tāpat kā Zibkrišs un palicis par cilvēku. No tās reizes puisis nekad vairs nemēģinājis par vilku palikt.