Cilvēks no ziņkārības pārvēršas par vilkatu.

8. A. Kalniņa Jaun-piebalgā, Folkloras krātuvē.

Viens puisis dzīvojis pie saimnieka un ievērojis, ka saimnieks vienmēr svaigu galu apgādājis. Vienreiz abi mežmalā aruši un dzirdējuši ganus dziedam.. Saimnieks atstājis arklu un iegājis mežā. Tikai pēc kādas stundas atgriezies art. Kad pusdienā pārgājuši mājā, bijusi izvārīta atkal svaiga gaļa. Otrā dienā aŗot, atkal dzirdējuši ganus dziedam. Saiminieks atkal atstājis zirgu un iegājis mežā. Puisis paslepen gājis pakal. Mežā vidū bijusi ar visām saknēm izgāzta egle, kur bijis caur saknēm viens caurums. Saiminieks noģērbies pliks un līdis caurumā. Izlīdis pirmo reiz - bijušas jau tādas ausis kā vilkam un aste. Izlīdis otru reizi -- bijušas jau četras kājas. Izlīdis trešo reiz - bijis tāds kā vilks. Izvārtījies pa zāli un aizskrējis uz to pusi, kur gani dzied. Puisis noskatījies, noģērbies pliks un arī līdis pa to pašu caurumu. Līdis, līdis, vienreiz, otrreiz, kā bijis par vilku, tā ir palicis. Izgājis ārā no meža pie zirga un ars. Kā šis iet pie zirga, zirgs sāk skriet. Šis saka tprū, bet iznāk vilka kauciens. Zirgs pārbīstas un uz māju projām ar visu arklu. Viņš gribējis skriet pakaļ un noķert zirgu, bet nekā. Atpūties uz akmens un sācis gaudot. Pa kādu laiku nācis saiminieks no meža, bijis jērs rokā. Šis pie saiminieka klāt un lūdzas, 1ai atsvabinot, un laizījis rokas saiminiekam. Saiminieks aizvedis pie celma, nopēris un atbūris atpakaļ par cilvēku. Labi esot, ka šis neesot aizticis šā drēbes, tad abi uz visiem laikiem būtu palikuši par vilkiem.