1. Kārlis Mačulāns no Pēteŗa Grābekļa Lašos. LP. VII, I, 912.

Reiz pie turīga saimnieka dēla ienācis burvis. Šis saimnieka dēls bijis sanīdies ar savu kaimiņu un tādēļ uzplijies burvim, lai pamācot kaimiņam atriebties. Burvis teicis, lai pārvēršot kaimiņu par vilkaci, un nu mācījis saimnieka dēlam vilkača mākslu, sacīdams: «Uzklausies, brāl! Ja tu gribi kādu pataisīt par vilkateku, tad salasi trijdeviņas meža zvēru kājas: deviņas vilku kājas, deviņas lapsu kājas, deviņas suņu kājas. Samaisi šīs kājas trijdeviņas reizes vienu ar otru, runādams vienmēr: «Tas man vilkateks, tas man vilkateks!» Bet ja gribi pārvērsto atkal pārvērst par cilvēku, tad saki tos vārdus otrādi: «Man tas vilkateks, man tas vilkateks!» tad tavas zvēru kājas būs atkal pie tevis atpakaļ un pārvērstais cilvēks būs atkal cilvēks. Tikai stipri tev piekodinu: nepārmaini sakāmos vārdus.» Tad dēls tūlīt sadabūja noteikto daudzumu kāju un izdarīja kā mācīts. Bet vienreiz taču esot pārrunājies sakāmos vārdus un tūdaļ palicis pats par vilkateku.