6. J. Sproģis Koknesē. Brīvzemnieka «Sborņik» . LP, VII, I, 909, 1.

Reiz kaut kur bijušas kāzas. Kamēr brūtgāns ar brūti vēl bijuši baznīcā, tur ieradies viens vecis. Neviens to nepazinis un neviens arī nevaicājis, kas viņš tāds, jo kāzās taču saronas visvisādi ļaudis. Bet kā gadījies, kā ne - veci viens - vai tīšu, vai netīšu - aizkaitinājis. Dusmās šis visus kāziniekus, gan vedējus, gan panāksniekus, gan brūtgānu, gan brūti, pārvērtis, no baznīcas mājā braucot, par vilkačiem. Mājinieki, nekā nezinādami, kas noticis, gaidījuši un gaidījuši kāzinieku rindu no baznīcas atpakaļ. Piepēži šie ierauga: pagalmā ieskrien vesels vilku bars. Nekā ļauna nedomādami, mājinieki pakampuši kokus un sākuši vilkus slānīt, lielu daļu apsizdami. Pēc tam saradušies nosistiem vilkiem ādas dīrāt. Bet tu manu Dieviņ, kas apakš vilku ādām nu gadījies. Viens ieraudzījis brāļa jostu, otrs māsas kakla drānu un ko neko. Ko nu darīt? Visi atjēgušies, kādu postu padarījuši, ko nosituši: viens savu brāli, otrs māsu, trešs savu draugu. Nu arī atjēgušies, kā tas gadījies, nu meklējuši, taujājuši pēc veča, bet vecis bez pēdām bija pazudis.

P i e z ī m e. Īsas teikas, kur kāds vecis pārvērtis kāziniekus par vilkatiem, ir vēl piesūtījuši Egle, Nesleris, Audzers, Lamsters un Banga no Gulbenes un Fr. Kraujš no Jaun-Rozes (LP, VII, I, 909, 2-9). P.Š.